Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs ar 2007. gada 1. martu ir pārņēmusi Garīgās veselības valsts aģentūras un Narkoloģijas valsts aģentūras funkcijas, tiesības un saistības ar ārstniecību saistītajā jomās.
Katrai no Centrā iekļautajām iestādēm ir sava vēsture.
I Psihiatrija
Rīgā jau viduslaikos veidojās iejūtīga attieksme pret garīgi slimajiem. Tādu bija visai daudz, tāpēc radās nepieciešamība vājiniekus izvietot vienuviet.
Trakonams (Tollhaus) tika ierīkots 1786. gadā un atradās Citadelē (Rīgas cietoksnī), taču apstākļi tur bijuši tik nožēlojami, ka Krievijas imperators Aleksandrs I, to 1818. gadā skatot, izjutis dziļu riebumu un licis celt jaunu iestādi. Vieta atrasta Sarkandaugavas kanāla labajā krastā uz stāvas skanstes, no kuras 1710. gada aplenkuma laikā Krievijas karaspēks kņaza Aleksandra Meņšikova vadībā ar lielgabaliem apšaudījis nepaklausīgo pilsētu. No tā Aleksandra augstumu vārds, kuru iestāde iemantoja pēc jaunbūves atklāšanas 1824. gada 21. septembrī.
Aleksandra augstumi ap 1830. gadu
Dziednīcā ar 221 vietu strādāja viens ārsts, kurš vienlaikus bija arī slimnīcas direktors. Līdzās cietumniekiem (72), pārmācāmiem (40), nespējniekiem (45) un venerisko slimību pacientiem (15) psihisko slimnieku ievietošanai un uzraudzībai bija atvēlētas 52 vietas. Atšķirībā no citām uzraugāmo kategorijām attieksme pret psihiskiem slimniekiem bija humānāka, jo viņus necentās iespaidot ar pātagām un rīkstēm, bet nemierīgajiem uzvilka ierasto trakokreklu.
Iestādes nosaukums Aleksandra augstumi" saglabājās līdz pat 1944. gadam, pēc tam tas tika vairākkārt mainīts - 1. Rīgas psihiatriskā slimnīca, Rīgas psihiatriskā slimnīca, Republikāniskā Rīgas psihoneiroloģiskā slimnīca, Psihiatrijas centrs, Garīgās veselības valsts aģentūra, tagad Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs.
19. gadsimtā Aleksandra augstumu iestāde galvenokārt veica garīgo slimnieku uzraudzību. Pirmo 100 gadu laikā te ārstējās 6500 garīgi slimo. Slimības vēstures rakstīja vācu un krievu valodā, vēlāk - arī latviešu valodā.
1913. .gadā Rīgas pilsētas galvenā ārsta Turžecka rakstītais slēdziens par nosūtīšanu uz Aleksandra augstumiem: "Marija Šlagere cieš no prāta spēju traucējumiem. Var būt bīstama sev un apkārtējiem un viņai jābūt ievietotai garīgi slimo slimnīcā."
Vietu skaits psihiski slimajiem neapmierināja Rīgas un Vidzemes guberņas prasības, tāpēc 1835. gadā Aleksandra augstumos uzcēla vēl vienu trīsstāvu ēku, 1837. gadā - divas divstāvu ēkas, virtuvi un veļas mazgātavu, kuru slēdza tikai 2000. gadā. 1866. gadā iestādes apgaismošanai uzcēla gāzes fabriku, bet 1906. gadā gāzes apgaismošanu aizstāja ar elektrisko. Slimnīcas vietu skaits 1905.gadā pieauga līdz 132 (3 ārsti), bet 1938. gadā te bija jau 240 vietas (10 ārsti).
Aleksandra augstumi, 19.gadsimta vidus.
Šajā ēkā joprojām atrodas stacionāra nodaļas.
Tā kā iestāde sākumā vairāk pildīja uzraudzības funkcijas, tad par pirmo psihiatrisko dziedniecības iestādi Latvijā mūsdienīgākā izpratnē uzlūkojama 1862. gadā dibinātā Sarkankalna slimnīca Rīgā, kas pastāvēja līdz 1942. gadam. Tagad šajā vietā izvietota Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca.
Aleksandra Augstumu ārsti 1924.gadā.
Pirmajā rindā otrais no labās slimnīcas direktors Jānis Brants
Otrā Pasaules kara laikā Rīgā slēdza vairākas psihiatrijas iestādes, to pacientus piemeklēja traģisks liktenis. Pēc kara garīgās veselības aprūpe atkal koncentrējās vēsturiskajos Aleksandra Augstumos, kur esošajai iestādei tika dots Rīgas Psihoneiroloģiskās slimnīcas nosaukums. 1946.gadā uz šejieni tika pārvietota Sarkankalna slimnīca, kā arī Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Psihiatrijas katedra, kas 1920. gadā tika izveidota Sarkankalna slimnīcā. Tautā slimnīcu sāka dēvēt par Aptiekas ielas (arī Tvaika ielas) slimnīcu. Aleksandra augstumu vārds pamazām sāka aizmirsties.
No 1964. līdz 1966. gadam šajā vietā tika uzbūvēta jauna trīsstāvu ēka, kurā izvietojās sešas klīniskās nodaļas, Latvijas Medicīnas institūta (tagad Rīgas Stradiņa universitāte) Psihiatrijas katedra un slimnīcas administrācija, ar centrālo ieeju uz Tvaika ielu. 1955. gadā tika ierīkota slimnieku darba terapijas darbnīca, bet 1994. gadā - dienas stacionārs ar 50 vietām. 1993. gadā tika izveidots sociālās palīdzības dienests pacientiem. 1997. gadā slimnīcā bija ap 1000 gultu un pacientu apkalpošanai nepieciešamie dienesti. Dažādos laikos oficiāli iestāde saukta gan par Rīgas Psihoneiroloģisko slimnīcu, gan Psihiatrijas centru. Ar 2004. gada 1. novembri Psihiatrijas centrs tika reorganizēts un izveidota Garīgās veselības valsts aģentūra, kuru 2007. gada 1. marta reorganizēja un ar psihiatriskās palīdzības sniegšanu saistītās funkcijas nodeva valsts sabiedrībai ar ierobežotu atbildību Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs.
20. gadsimta beigās sakarā ar Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienības struktūrās tika uzsākta veselības aprūpes restrukturizācija ar mērķi izveidot modernu, sabiedrībā balstītu veselības aprūpi. Process skar arī garīgās veselības aprūpi. Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem uzsvars tiek likts uz ambulatoro jeb ārpusstacionāra aprūpi, nodrošinot iespēju kvalitatīvi ārstēties tuvu dzīves vietai, izmantot ambulatorā dienas stacionāra pakalpojumus un citus sabiedrībā balstītus garīgās veselības aprūpes veidus.
21. gadsimta sākumā vairākās Rīgas daļās tika izveidotas ambulatorās aprūpes nodaļas - neliels palīdzības apjoms tiek sniegts Ziepniekkalna un apkārtnes iedzīvotājiem, bet Juglas un tās apkārtnes iedzīvotāji izmanto 2005. gada martā atklāto Ambulatorās aprūpes centru ar dienas stacionāru Veldres ielā. Liela daļa ārpusstacionāra palīdzības tiek sniegta Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta telpās Tvaika ielā 2.
Pašlaik, palielinoties ambulatoro pakalpojumu pieejamībai, stacionāra gultu skaits samazināts līdz 620. Šis process turpinās un apliecina veikto pārmaiņu pareizību.
Ar Ministru kabineta 2007. gada 18. janvāra rīkojumu Nr. 54 Garīgās veselības valsts aģentūra tika reorganizēta un tās funkcijas tika attiecīgi pārdalītās starp Sabiedrības veselības aģentūru un valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs. Psihiatriskās palīdzības dienests ir viens no šā uzņēmuma struktūrvienībām.
II Narkoloģija
Lai samazinātu PSRS augošo alkoholisma izplatību, 1977. gada 15. februārī tika nodibināts Republikas Rīgas narkoloģiskais dispansers, kura ambulatorā nodaļa tika izvietota Dārza ielā 4, bet stacionāra nodaļas Rīgas pilsētas 7. slimnīcas teritorijā. Par dispansera galveno ārstu tika apstiprināts ārsts Jānis Strazdiņš.
Alkohola atkarīgo ārstēšana, XX gadsimta 70-tie gadi
Sakarā ar pieaugošu nepieciešamību sniegt neatliekamo palīdzību smagos alkohola un narkotisko vielu reibuma stāvokļos, kā arī abstinenču un psihožu gadījumos un, lai uzlabotu narkoloģiskā dienesta operatīvo vadību, uz Republikas Rīgas narkoloģiskā dispansera bāzes ar 1993. gada 1. janvāri tika izveidots Valsts narkoloģiskās aprūpes un veselības centrs Aptiekas ielā 7/9 ar direktoru Jāni Strazdiņu un Valsts Rīgas narkoloģiskā slimnīca ar 200 gultu stacionāru un ambulatoro nodaļu Rīgas pilsētas 7. slimnīcas teritorijā ar galveno ārstu Viktoru Jaksonu.
Šajā laikā tika izveidots vienots narkoloģiskais dienests, kas varēja nodrošināt narkoloģisko palīdzību visā valstī. Šī dienesta izveidošanā lielu ieguldījumu ir devis Jānis Strazdiņš un viņu faktiski var uzskatīt par tā radītāju. Narkoloģisko dienestu vadīja Valsts narkoloģiskās aprūpes un veselības centrs un tā pakļautībā atradās:
- stacionārās iestādes, kas nodrošināja noteiktam valsts reģionam narkoloģisko palīdzību stacionāri:
- Valsts Rīgas narkoloģiskā slimnīca Rīga un tās rajons,
- Valsts Daugavpils narkoloģiskā slimnīca Latgale,
- Valsts Jelgavas narkoloģiskā slimnīca Zemgale,
- Valsts Liepājas narkoloģiskā slimnīca Kurzeme,
- Valsts Straupes narkoloģiskā slimnīca Vidzeme;
- ambulatorie ārsti narkologi, kuri nodrošināja katrā valsts rajonā narkoloģisko palīdzību ambulatori.
Ar 1997. gada 1. aprīli Valsts narkoloģiskās aprūpes un veselības centrs un Valsts Rīgas narkoloģiskā slimnīca tika reorganizēti, uz to bāzes izveidojot bezpeļņas organizāciju valsts uzņēmumu Narkoloģijas centrs, par kura direktori tika apstiprināta ārste Astrīda Stirna. Narkoloģijas centrs tika izvietots Aptiekas ielā 7/9, Dārza ielā 4 un Hospitāļu ielā 55. Līdzīgi par bezpeļņas organizācijām valsts uzņēmumiem tika reorganizētas arī parējās valsts narkoloģiskās slimnīcas, kas tiešā veidā vairs nebija pakļautas Narkoloģijas centram, tādējādi mazinot narkoloģiskā dienesta vienotību.
2004. gada 1. februārī bezpeļņas organizācija valsts uzņēmums Narkoloģijas centrs tika reorganizēts par Narkoloģijas valsts aģentūru. Pārējie narkoloģiskā dienesta bezpeļņas organizācijas valsts uzņēmumi tika reorganizēti ar 2004. gada 1. oktobri par valsts sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Šo reorganizāciju rezultātā tika izjaukta vienotā pieeja narkoloģiskā dienesta finansēšanā. Turpmāk Narkoloģijas valsts aģentūra tika finansēta pēc apstiprinātās tāmes un finansēšanas plāna, bet pārējās narkoloģiskā dienesta iestādes - pēc padarītā darba, slēdzot līgumus ar VOAVA.
Reorganizēto narkoloģisko dienestu 2005. gada 1. janvāri veidoja:
- Narkoloģijas valsts aģentūra;
- VSIA Daugavpils narkoloģiskā slimnīca;
- VSIA Jelgavas narkoloģiskā slimnīca;
- VSIA Straupes narkoloģiskā slimnīca;
- VSIA Rīgas narkomānijas slimnieku rehabilitācijas centrs;
- VSIA Rindzeles narkoloģiskās rehabilitācijas centrs;
- rajonu ambulatorie ārsti narkologi.
Ar Ministru kabineta 2007. gada 26. janvāra rīkojumu Nr.64 Narkoloģijas valsts aģentūra tika reorganizēta un tās funkcijas tika attiecīgi pārdalītās starp Sabiedrības veselības aģentūru un valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs. Narkoloģiskās palīdzības dienests ir viena no šā uzņēmuma struktūrvienībām.
